Aṅguttara Nikāya 8

4. Dānavagga

35. Dānū­papat­ti­sutta

“Aṭṭhimā, bhikkhave, dānūpapattiyo. Katamā aṭṭha? Idha, bhikkhave, ekacco dānaṃ deti samaṇassa vā brāhmaṇassa vā annaṃ pānaṃ vatthaṃ yānaṃ mālā­gandha­vi­lepa­naṃ sey­yāvasa­tha­padī­peyyaṃ. So yaṃ deti taṃ paccāsīsati. So passati khat­tiya­ma­hāsāle vā brāhma­ṇa­ma­hāsāle vā gaha­pati­ma­hāsāle vā pañcahi kāmaguṇehi samappite samaṅgībhūte paricārayamāne. Tassa evaṃ hoti: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā khat­tiya­ma­hāsā­lā­naṃ vā brāhma­ṇa­ma­hāsā­lā­naṃ vā gaha­pati­ma­hāsā­lā­naṃ vā sahabyataṃ upapajjeyyan’ti. So taṃ cittaṃ dahati, taṃ cittaṃ adhiṭṭhāti, taṃ cittaṃ bhāveti. Tassa taṃ cittaṃ hīne vimuttaṃ, uttari abhāvitaṃ, tatrūpapattiyā saṃvattati. Kāyassa bhedā paraṃ maraṇā khat­tiya­ma­hāsā­lā­naṃ vā brāhma­ṇa­ma­hāsā­lā­naṃ vā gaha­pati­ma­hāsā­lā­naṃ vā sahabyataṃ upapajjati. Tañca kho sīlavato vadāmi, no dussīlassa. Ijjhati, bhikkhave, sīlavato cetopaṇidhi visuddhattā. (1)

Idha pana, bhikkhave, ekacco dānaṃ deti samaṇassa vā brāhmaṇassa vā annaṃ pānaṃ vatthaṃ yānaṃ mālā­gandha­vi­lepa­naṃ sey­yāvasa­tha­padī­peyyaṃ. So yaṃ deti taṃ paccāsīsati. Tassa sutaṃ hoti: ‘cātumahārājikā devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā’ti. Tassa evaṃ hoti: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ­cātuma­hārāji­kānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti. So taṃ cittaṃ dahati, taṃ cittaṃ adhiṭṭhāti, taṃ cittaṃ bhāveti. Tassa taṃ cittaṃ hīne vimuttaṃ, uttari abhāvitaṃ, tatrūpapattiyā saṃvattati. Kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ­cātuma­hārāji­kānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjati. Tañca kho sīlavato vadāmi, no dussīlassa. Ijjhati, bhikkhave, sīlavato cetopaṇidhi visuddhattā. (2)

Idha pana, bhikkhave, ekacco dānaṃ deti samaṇassa vā brāhmaṇassa vā annaṃ pānaṃ vatthaṃ yānaṃ mālā­gandha­vi­lepa­naṃ sey­yāvasa­tha­padī­peyyaṃ. So yaṃ deti taṃ paccāsīsati. Tassa sutaṃ hoti—tāvatiṃsā devā … pe … yāmā devā … tusitā devā … nimmānaratī devā … para­nimmita­vasavattī devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulāti. Tassa evaṃ hoti: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ­paranim­mita­vasavat­tī­naṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti. So taṃ cittaṃ dahati, taṃ cittaṃ adhiṭṭhāti, taṃ cittaṃ bhāveti. Tassa taṃ cittaṃ hīne vimuttaṃ, uttari abhāvitaṃ, tatrūpapattiyā saṃvattati. Kāyassa bhedā paraṃ maraṇā ­paranim­mita­vasavat­tī­naṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjati. Tañca kho sīlavato vadāmi, no dussīlassa. Ijjhati, bhikkhave, sīlavato cetopaṇidhi visuddhattā. (3–7.)

Idha pana, bhikkhave, ekacco dānaṃ deti samaṇassa vā brāhmaṇassa vā annaṃ pānaṃ vatthaṃ yānaṃ mālā­gandha­vi­lepa­naṃ sey­yāvasa­tha­padī­peyyaṃ. So yaṃ deti taṃ paccāsīsati. Tassa sutaṃ hoti: ‘brahmakāyikā devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā’ti. Tassa evaṃ hoti: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahma­kāyikā­naṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti. So taṃ cittaṃ dahati, taṃ cittaṃ adhiṭṭhāti, taṃ cittaṃ bhāveti. Tassa taṃ cittaṃ hīne vimuttaṃ, uttari abhāvitaṃ, tatrūpapattiyā saṃvattati. Kāyassa bhedā paraṃ maraṇā brahma­kāyikā­naṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjati. Tañca kho sīlavato vadāmi, no dussīlassa; vītarāgassa, no sarāgassa. Ijjhati, bhikkhave, sīlavato cetopaṇidhi vītarāgattā. Imā kho, bhikkhave, aṭṭha dānūpapattiyo”ti. (8)

Pañcamaṃ.