Jātaka

Pañcakanipāta

Aḍḍhavagga

5. Kapotajātaka

“Idāni khomhi sukhito arogo,
Nikkaṇṭako nippatito kapoto;
Kāhāmi dānī hadayassa tuṭṭhiṃ,
Tathāhimaṃ maṃsasākaṃ baleti”.

“Kāyaṃ balākā sikhinī,
corī laṅghipitāmahā;
Oraṃ balāke āgaccha,
caṇḍo me vāyaso sakhā”.

“Alañhi te jagghitāye,
Mamaṃ disvāna edisaṃ;
Vilūnaṃ sūdaputtena,
Piṭṭhamaṇḍena makkhitaṃ”.

“Sunhāto suvilittosi,
annapānena tappito;
Kaṇṭhe ca te veḷuriyo,
agamā nu kajaṅgalaṃ”.

“Mā te mitto amitto vā,
agamāsi kajaṅgalaṃ;
Piñchāni tattha lāyitvā,
kaṇṭhe bandhanti vaṭṭanaṃ”.

“Punapāpajjasī samma,
Sīlañhi tava tādisaṃ;
Na hi mānusakā bhogā,
Subhuñjā honti pakkhinā”ti. (841)

Kapotajātakaṃ pañcamaṃ.
Aḍḍhavaggo tatiyo.

Tassuddānaṃ

Atha vaṇṇa sasīla hiri labhate,
Sumukhā visa sāḷi­yamitta­varo;
Atha cakka palāsa sarāja sato,
Yava bāla kapotaka pannarasāti.

Atha vagguddānaṃ

Jīnañca vaṇṇaṃ asamaṃ­vagup­pari,
Sudesitā jātakanti santi vīsati;
Mahesino brahma­carit­tamutta-
Mavoca gāthā atthavatī subyañjanāti.

Pañcakanipātaṃ niṭṭhitaṃ.