Jātaka

Dvāda­sa­ka­nipāta

Cūḷa­kuṇāla­vagga

4. Kāmajātaka

“Kāmaṃ kāmayamānassa,
tassa ce taṃ samijjhati;
Addhā pītimano hoti,
laddhā macco yadicchati.

Kāmaṃ kāmayamānassa,
tassa ce taṃ samijjhati;
Tato naṃ aparaṃ kāme,
ghamme taṇhaṃva vindati.

Gavaṃva siṅgino siṅgaṃ,
vaḍḍhamānassa vaḍḍhati;
Evaṃ mandassa posassa,
bālassa avijānato;
Bhiyyo taṇhā pipāsā ca,
vaḍḍhamānassa vaḍḍhati.

Pathabyā sāliyavakaṃ,
gavāssaṃ dāsaporisaṃ;
Datvā ca nālamekassa,
iti vidvā samaṃ care.

Rājā pasayha pathaviṃ vijitvā,
Sasāgarantaṃ mahimāvasanto;
Oraṃ samuddassa atittarūpo,
Pāraṃ samuddassapi patthayetha.

Yāva anussaraṃ kāme,
Manasā titti nājjhagā;
Tato nivattā paṭikkamma disvā,
Te ve sutittā ye paññāya tittā.

Paññāya tittinaṃ seṭṭhaṃ,
na so kāmehi tappati;
Paññāya tittaṃ purisaṃ,
taṇhā na kurute vasaṃ.

Apacinetheva kāmānaṃ,
appicchassa alolupo;
Samuddamatto puriso,
na so kāmehi tappati.

Rathakārova cammassa,
parikantaṃ upāhanaṃ;
Yaṃ yaṃ cajati kāmānaṃ,
taṃ taṃ sampajjate sukhaṃ;
Sabbañce sukhamiccheyya,
sabbe kāme pariccaje”.

“Aṭṭha te bhāsitā gāthā,
sabbā honti sahassiyo;
Paṭigaṇha mahābrahme,
sādhetaṃ tava bhāsitaṃ”.

“Na me attho sahassehi,
satehi nahutehi vā;
Pacchimaṃ bhāsato gāthaṃ,
kāme me na rato mano”.

Bhadrako vatāyaṃ māṇavako,
Sabbalokavidū muni;
Yo imaṃ taṇhaṃ dukkhajananiṃ,
Parijānāti paṇḍito”ti.

Kāmajātakaṃ catutthaṃ.