Saṃyutta Nikāya 3

2. Dutiyavagga

11. Satta­jaṭila­sutta

Ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati pubbārāme migāramā­tu­pāsāde. Tena kho pana samayena bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito bahid­vāra­koṭṭhake nisinno hoti. Atha kho rājā pasenadi kosalo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi.

Tena kho pana samayena satta ca jaṭilā satta ca nigaṇṭhā satta ca acelakā satta ca ekasāṭakā satta ca paribbājakā ­parūḷ­ha­kaccha­na­kha­lomā khā­ri­vivi­dhamā­dāya bhagavato avidūre atikkamanti. Atha kho rājā pasenadi kosalo uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā ­dak­khi­ṇa­jāṇu­maṇḍa­laṃ pathaviyaṃ nihantvā yena te satta ca jaṭilā satta ca nigaṇṭhā satta ca acelakā satta ca ekasāṭakā satta ca paribbājakā tenañjaliṃ paṇāmetvā tikkhattuṃ nāmaṃ sāvesi: “rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo … pe … rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo”ti.

Atha kho rājā pasenadi kosalo acira­pakkan­tesu tesu sattasu ca jaṭilesu sattasu ca nigaṇṭhesu sattasu ca acelakesu sattasu ca ekasāṭakesu sattasu ca paribbājakesu yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca: “ye te, bhante, loke arahanto vā arahattamaggaṃ vā samāpannā ete tesaṃ aññatarā”ti.

“Dujjānaṃ kho etaṃ, mahārāja, tayā gihinā kāmabhoginā putta­sambā­dha­sayanaṃ ajjhāvasantena kāsikacandanaṃ pacca­nubhon­tena mālā­gandha­vi­lepa­naṃ dhārayantena jāta­rūpa­rajataṃ sādiyantena: ‘ime vā arahanto, ime vā arahattamaggaṃ samāpannā’ti.

Saṃvāsena kho, mahārāja, sīlaṃ veditabbaṃ. Tañca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññena. Saṃvohārena kho, mahārāja, soceyyaṃ veditabbaṃ. Tañca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññena. Āpadāsu kho, mahārāja, thāmo veditabbo. So ca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññena. Sākacchāya, kho, mahārāja, paññā veditabbā. Sā ca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññenā”ti.

“Acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante. Yāva subhāsitamidaṃ, bhante, bhagavatā: ‘dujjānaṃ kho etaṃ, mahārāja, tayā gihinā kāmabhoginā putta­sambā­dha­sayanaṃ ajjhāvasantena kāsikacandanaṃ pacca­nubhon­tena mālā­gandha­vi­lepa­naṃ dhārayantena jāta­rūpa­rajataṃ sādiyantena: “ime vā arahanto, ime vā arahattamaggaṃ samāpannā”ti. Saṃvāsena kho, mahārāja, sīlaṃ veditabbaṃ. Tañca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññena. Saṃvohārena kho, mahārāja, soceyyaṃ veditabbaṃ. Tañca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññena. Āpadāsu kho, mahārāja, thāmo veditabbo. So ca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññena. Sākacchāya kho, mahārāja, paññā veditabbā. Sā ca kho dīghena addhunā, na ittaraṃ; manasikarotā, no amanasikarotā; paññavatā, no duppaññenā’ti.

Ete, bhante, mama purisā carā ocarakā janapadaṃ ocaritvā āgacchanti. Tehi paṭhamaṃ ociṇṇaṃ ahaṃ pacchā osāpayissāmi. Idāni te, bhante, taṃ rajojallaṃ pavāhetvā sunhātā suvilittā kap­pi­ta­kesa­massū odātavatthā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgībhūtā paricāressantī”ti.

Atha kho bhagavā etamatthaṃ viditvā tāyaṃ velāyaṃ imā gāthāyo abhāsi: 

“Na vaṇṇarūpena naro sujāno,
Na vissase ittara­dassa­nena;
Susaññatānañhi viyañjanena,
Asaññatā lokamimaṃ caranti.

Patirūpako mat­tikā­kuṇḍa­lova,
Lohaḍḍhamāsova suvaṇṇachanno;
Caranti loke parivārachannā,
Anto asuddhā bahi sobhamānā”ti.