Saṃyutta Nikāya 3

2. Dutiyavagga

12. Pañcarājasutta

Sāvatthi­nidānaṃ. Tena kho pana samayena pañcannaṃ rājūnaṃ pasena­di­pamu­khā­naṃ pañcahi kāmaguṇehi samappitānaṃ samaṅ­gī­bhūtā­naṃ pari­cāra­ya­mānānaṃ aya­manta­rākathā udapādi: “kiṃ nu kho kāmānaṃ aggan”ti? Tatrekacce evamāhaṃsu: “rūpā kāmānaṃ aggan”ti. Ekacce evamāhaṃsu: “saddā kāmānaṃ aggan”ti. Ekacce evamāhaṃsu: “gandhā kāmānaṃ aggan”ti. Ekacce evamāhaṃsu: “rasā kāmānaṃ aggan”ti. Ekacce evamāhaṃsu: “phoṭṭhabbā kāmānaṃ aggan”ti. Yato kho te rājāno nāsakkhiṃsu aññamaññaṃ saññāpetuṃ.

Atha kho rājā pasenadi kosalo te rājāno etadavoca: “āyāma, mārisā, yena bhagavā tenu­pasaṅka­mis­sāma; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ etamatthaṃ paṭi­pucchis­sāma. Yathā no bhagavā byākarissati tathā naṃ dhāressāmā”ti. “Evaṃ, mārisā”ti kho te rājāno rañño pasenadissa kosalassa paccassosuṃ.

Atha kho te pañca rājāno pasena­dipa­mukhā yena bhagavā tenu­pasaṅka­miṃsu; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinno kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca: “idha, bhante, amhākaṃ pañcannaṃ rājūnaṃ pañcahi kāmaguṇehi samappitānaṃ samaṅ­gī­bhūtā­naṃ pari­cāra­ya­mānānaṃ aya­manta­rākathā udapādi: ‘kiṃ nu kho kāmānaṃ aggan’ti? Ekacce evamāhaṃsu: ‘rūpā kāmānaṃ aggan’ti. Ekacce evamāhaṃsu: ‘saddā kāmānaṃ aggan’ti. Ekacce evamāhaṃsu: ‘gandhā kāmānaṃ aggan’ti. Ekacce evamāhaṃsu: ‘rasā kāmānaṃ aggan’ti. Ekacce evamāhaṃsu: ‘phoṭṭhabbā kāmānaṃ aggan’ti. Kiṃ nu kho, bhante, kāmānaṃ aggan”ti?

“Manāpa­pariyan­taṃ khvāhaṃ, mahārāja, pañcasu kāmaguṇesu agganti vadāmi. Teva, mahārāja, rūpā ekaccassa manāpā honti, teva rūpā ekaccassa amanāpā honti. Yehi ca yo rūpehi attamano hoti pari­puṇṇa­saṅkappo, so tehi rūpehi aññaṃ rūpaṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā na pattheti. Te tassa rūpā paramā honti. Te tassa rūpā anuttarā honti.

Teva, mahārāja, saddā ekaccassa manāpā honti, teva saddā ekaccassa amanāpā honti. Yehi ca yo saddehi attamano hoti pari­puṇṇa­saṅkappo, so tehi saddehi aññaṃ saddaṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā na pattheti. Te tassa saddā paramā honti. Te tassa saddā anuttarā honti.

Teva, mahārāja, gandhā ekaccassa manāpā honti, teva gandhā ekaccassa amanāpā honti. Yehi ca yo gandhehi attamano hoti pari­puṇṇa­saṅkappo, so tehi gandhehi aññaṃ gandhaṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā na pattheti. Te tassa gandhā paramā honti. Te tassa gandhā anuttarā honti.

Teva, mahārāja, rasā ekaccassa manāpā honti, teva rasā ekaccassa amanāpā honti. Yehi ca yo rasehi attamano hoti pari­puṇṇa­saṅkappo, so tehi rasehi aññaṃ rasaṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā na pattheti. Te tassa rasā paramā honti. Te tassa rasā anuttarā honti.

Teva, mahārāja, phoṭṭhabbā ekaccassa manāpā honti, teva phoṭṭhabbā ekaccassa amanāpā honti. Yehi ca yo phoṭṭhabbehi attamano hoti pari­puṇṇa­saṅkappo, so tehi phoṭṭhabbehi aññaṃ phoṭṭhabbaṃ uttaritaraṃ vā paṇītataraṃ vā na pattheti. Te tassa phoṭṭhabbā paramā honti. Te tassa phoṭṭhabbā anuttarā hontī”ti.

Tena kho pana samayena candanaṅgaliko upāsako tassaṃ parisāyaṃ nisinno hoti. Atha kho candanaṅgaliko upāsako uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā bhagavantaṃ etadavoca: “paṭibhāti maṃ, bhagavā, paṭibhāti maṃ, sugatā”ti. “Paṭibhātu taṃ, candanaṅgalikā”ti bhagavā avoca.

Atha kho candanaṅgaliko upāsako bhagavato sammukhā tadanurūpāya gāthāya abhitthavi: 

“Padumaṃ yathā kokanadaṃ sugandhaṃ,
Pāto siyā phulla­mavīta­gandhaṃ;
Aṅgīrasaṃ passa virocamānaṃ,
­Tapan­ta­mādicca­mi­vanta­likkhe”ti.

Atha kho te pañca rājāno canda­naṅ­galikaṃ upāsakaṃ pañcahi uttarāsaṅgehi acchādesuṃ. Atha kho candanaṅgaliko upāsako tehi pañcahi uttarāsaṅgehi bhagavantaṃ acchādesīti.