Saṃyutta Nikāya 30

1. Supaṇṇavagga

17–​46. Jalābu­ja­dā­nūpakā­ra­sutta

Sāvatthi­nidānaṃ. Ekamantaṃ nisinno kho so bhikkhu bhagavantaṃ etadavoca: “ko nu kho, bhante, hetu, ko paccayo, yena midhekacco kāyassa bhedā paraṃ maraṇā jalābujānaṃ supaṇṇānaṃ … pe … saṃsedajānaṃ supaṇṇānaṃ … pe … opapātikānaṃ supaṇṇānaṃ sahabyataṃ upapajjatī”ti? “Idha, bhikkhu, ekacco kāyena dvayakārī hoti, vācāya dvayakārī, manasā dvayakārī. Tassa sutaṃ hoti: ‘opapātikā supaṇṇā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā’ti. Tassa evaṃ hoti: ‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā opapātikānaṃ supaṇṇānaṃ sahabyataṃ upapajjeyyan’ti. So annaṃ deti … pe … pānaṃ deti … pe … padīpeyyaṃ deti. So kāyassa bhedā paraṃ maraṇā opapātikānaṃ supaṇṇānaṃ sahabyataṃ upapajjati. Ayaṃ kho, bhikkhu, hetu, ayaṃ paccayo, yena midhekacco kāyassa bhedā paraṃ maraṇā opapātikānaṃ supaṇṇānaṃ sahabyataṃ upapajjatī”ti. Cha­cattā­lī­samaṃ.

(Evaṃ piṇḍakena chacattālīsaṃ suttantā honti.)
Supaṇṇavaggo paṭhamo.

Suddhikaṃ haranti ceva,
dvayakārī ca caturo;
Dānūpakārā tālīsaṃ,
supaṇṇe suppakāsitāti.

Supaṇ­ṇa­saṃ­yuttaṃ samattaṃ.