Saṃyutta Nikāya 5

1. Bhikkhunīvagga

2. Somāsutta

Sāvatthi­nidānaṃ. Atha kho somā bhikkhunī pubbaṇ­ha­samayaṃ nivāsetvā patta­cīvara­mādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi. Sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍa­pāta­paṭik­kantā yena andhavanaṃ tenupasaṅkami divāvihārāya. Andhavanaṃ ajjhogāhetvā aññatarasmiṃ rukkhamūle divāvihāraṃ nisīdi. Atha kho māro pāpimā somāya bhikkhuniyā bhayaṃ chambhitattaṃ lomahaṃsaṃ uppādetukāmo samādhimhā cāvetukāmo yena somā bhikkhunī tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā somaṃ bhikkhuniṃ gāthāya ajjhabhāsi: 

“Yaṃ taṃ isīhi pattabbaṃ,
ṭhānaṃ dura­bhi­sam­bha­vaṃ;
Na taṃ dvaṅ­gula­paññāya,
sakkā pappo­tu­mitthiyā”ti.

Atha kho somāya bhikkhuniyā etadahosi: “ko nu khvāyaṃ manusso vā amanusso vā gāthaṃ bhāsatī”ti? Atha kho somāya bhikkhuniyā etadahosi: “māro kho ayaṃ pāpimā mama bhayaṃ chambhitattaṃ lomahaṃsaṃ uppādetukāmo samādhimhā cāvetukāmo gāthaṃ bhāsatī”ti. Atha kho somā bhikkhunī “māro ayaṃ pāpimā” iti viditvā māraṃ pāpimantaṃ gāthāhi paccabhāsi: 

“Itthibhāvo kiṃ kayirā,
cittamhi susamāhite;
Ñāṇamhi vattamānamhi,
sammā dhammaṃ vipassato.

Yassa nūna siyā evaṃ,
Itthāhaṃ purisoti vā;
Kiñci vā pana aññasmi,
Taṃ māro vattumarahatī”ti.

Atha kho māro pāpimā “jānāti maṃ somā bhikkhunī”ti dukkhī dummano tat­the­vantara­dhāyīti.