Sutta Nipāta 1.7

Vasalasutta

Evaṃ me sutaṃ—​   ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anātha­piṇḍi­kassa ārāme. Atha kho bhagavā pubbaṇ­ha­samayaṃ nivāsetvā patta­cīvara­mādāya sāvatthiṃ piṇḍāya pāvisi. Tena kho pana samayena aggika­bhārad­vājassa brāhmaṇassa nivesane aggi pajjalito hoti āhuti paggahitā. Atha kho bhagavā sāvatthiyaṃ sapadānaṃ piṇḍāya caramāno yena aggika­bhārad­vājassa brāhmaṇassa nivesanaṃ tenupasaṅkami.

Addasā kho aggika­bhārad­vājo brāhmaṇo bhagavantaṃ dūratova āgacchantaṃ. Disvāna bhagavantaṃ etadavoca: “tatreva, muṇḍaka; tatreva, samaṇaka; tatreva, vasalaka, tiṭṭhāhī”ti.

Evaṃ vutte, bhagavā aggika­bhārad­vājaṃ brāhmaṇaṃ etadavoca: “jānāsi pana tvaṃ, brāhmaṇa, vasalaṃ vā vasalakaraṇe vā dhamme”ti? “Na khvāhaṃ, bho gotama, jānāmi vasalaṃ vā vasalakaraṇe vā dhamme; sādhu me bhavaṃ gotamo tathā dhammaṃ desetu, yathāhaṃ jāneyyaṃ vasalaṃ vā vasalakaraṇe vā dhamme”ti. “Tena hi, brāhmaṇa, suṇāhi, sādhukaṃ manasi karohi; bhāsissāmī”ti. “Evaṃ, bho”ti kho aggika­bhārad­vājo brāhmaṇo bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca:

“Kodhano upanāhī ca,
pāpamakkhī ca yo naro;
Vipannadiṭṭhi māyāvī,
taṃ jaññā vasalo iti.

Ekajaṃ vā dvijaṃ vāpi,
yodha pāṇaṃ vihiṃsati;
Yassa pāṇe dayā natthi,
taṃ jaññā vasalo iti.

Yo hanti parirundhati,
gāmāni nigamāni ca;
Niggāhako samaññāto,
taṃ jaññā vasalo iti.

Gāme vā yadi vā raññe,
yaṃ paresaṃ mamāyitaṃ;
Theyyā adinnamādeti,
taṃ jaññā vasalo iti.

Yo have iṇamādāya,
cujjamāno palāyati;
Na hi te iṇamatthīti,
taṃ jaññā vasalo iti.

Yo ve kiñcik­kha­kam­yatā,
panthasmiṃ vajantaṃ janaṃ;
Hantvā kiñcik­kha­mādeti,
taṃ jaññā vasalo iti.

Attahetu parahetu,
dhanahetu ca yo naro;
Sakkhipuṭṭho musā brūti,
taṃ jaññā vasalo iti.

Yo ñātīnaṃ sakhīnaṃ vā,
dāresu paṭidissati;
Sāhasā sampiyena vā,
taṃ jaññā vasalo iti.

Yo mātaraṃ pitaraṃ vā,
jiṇṇakaṃ gatayobbanaṃ;
Pahu santo na bharati,
taṃ jaññā vasalo iti.

Yo mātaraṃ pitaraṃ vā,
Bhātaraṃ bhaginiṃ sasuṃ;
Hanti roseti vācāya,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo atthaṃ pucchito santo,
Anattha­ma­nu­sāsati;
Paṭicchannena manteti,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo katvā pāpakaṃ kammaṃ,
Mā maṃ jaññāti icchati;
Yo paṭicchan­na­kammanto,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo ve parakulaṃ gantvā,
Bhutvāna sucibhojanaṃ;
Āgataṃ nappaṭipūjeti,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo brāhmaṇaṃ samaṇaṃ vā,
Aññaṃ vāpi vanibbakaṃ;
Musāvādena vañceti,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo brāhmaṇaṃ samaṇaṃ vā,
Bhattakāle upaṭṭhite;
Roseti vācā na ca deti,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Asataṃ yodha pabrūti,
Mohena paliguṇṭhito;
Kiñcikkhaṃ nijigīsāno,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo cattānaṃ samukkaṃse,
Pare ca mavajānāti;
Nihīno sena mānena,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Rosako kadariyo ca,
Pāpiccho maccharī saṭho;
Ahiriko anottappī,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo buddhaṃ paribhāsati,
Atha vā tassa sāvakaṃ;
Paribbājaṃ gahaṭṭhaṃ vā,
Taṃ jaññā vasalo iti.

Yo ve anarahaṃ santo,
Arahaṃ paṭijānāti;
Coro sabrahmake loke,
Eso kho vasalādhamo;
Ete kho vasalā vuttā,
Mayā yete pakāsitā.

Na jaccā vasalo hoti,
Na jaccā hoti brāhmaṇo;
Kammunā vasalo hoti,
Kammunā hoti brāhmaṇo.

Tadamināpi jānātha,
Yathāmedaṃ nidassanaṃ;
Caṇḍālaputto sopāko,
Mātaṅgo iti vissuto.

So yasaṃ paramaṃ patto,
Mātaṅgo yaṃ sudullabhaṃ;
Āgacchuṃ tassupaṭṭhānaṃ,
Khattiyā brāhmaṇā bahū.

Devayānaṃ abhiruyha,
Virajaṃ so mahāpathaṃ;
Kāmarāgaṃ virājetvā,
Brahmalokūpago ahu;
Na naṃ jāti nivāresi,
Brahma­lo­kū­papat­tiyā.

Ajjhāyakakule jātā,
Brāhmaṇā mantabandhavā;
Te ca pāpesu kammesu,
Abhiṇ­ha­mu­padissare.

Diṭṭheva dhamme gārayhā,
Samparāye ca duggati;
Na ne jāti nivāreti,
Duggatyā garahāya vā.

Na jaccā vasalo hoti,
Na jaccā hoti brāhmaṇo;
Kammunā vasalo hoti,
Kammunā hoti brāhmaṇo”ti.

Evaṃ vutte, aggika­bhārad­vājo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca: “abhikkantaṃ, bho gotama … pe … upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gatan”ti.

Vasalasuttaṃ sattamaṃ.