Evaṃ me sutaṃ—​   ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anātha­piṇḍi­kassa ārāme. Atha kho aññatarā devatā abhikkantāya rattiyā abhikkan­ta­vaṇṇā kevalakappaṃ jetavanaṃ obhāsetvā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ aṭṭhāsi. Ekamantaṃ ṭhitā kho sā devatā bhagavantaṃ gāthāya ajjhabhāsi:

“Bahū devā manussā ca,
maṅgalāni acintayuṃ;
Ākaṅkhamānā sotthānaṃ,
brūhi ­maṅga­la­muttamaṃ”.

“Asevanā ca bālānaṃ,
paṇḍitānañca sevanā;
Pūjā ca pūjaneyyānaṃ,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Pati­rūpa­desa­vāso ca,
pubbe ca katapuññatā;
Atta­sammā­paṇi­dhi ca,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Bāhusaccañca sippañca,
vinayo ca susikkhito;
Subhāsitā ca yā vācā,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Mātāpitu upaṭṭhānaṃ,
puttadārassa saṅgaho;
Anākulā ca kammantā,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Dānañca dhammacariyā ca,
ñātakānañca saṅgaho;
Anavajjāni kammāni,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Āratī viratī pāpā,
majjapānā ca saṃyamo;
Appamādo ca dhammesu,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Gāravo ca nivāto ca,
santuṭṭhi ca kataññutā;
Kālena dhammassavanaṃ,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Khantī ca sovacassatā,
samaṇānañca dassanaṃ;
Kālena dhammasākacchā,
etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Tapo ca brahma­cari­yañca,
Ariyasaccāna dassanaṃ;
Nib­bā­na­sacchi­kiriyā ca,
Etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Phuṭṭhassa lokadhammehi,
Cittaṃ yassa na kampati;
Asokaṃ virajaṃ khemaṃ,
Etaṃ ­maṅga­la­muttamaṃ.

Etādisāni katvāna,
Sabbattha maparājitā;
Sabbattha sotthiṃ gacchanti,
Taṃ tesaṃ ­maṅga­la­muttaman”ti.

Maṅgalasuttaṃ catutthaṃ.