Udāna 6.2

Satta­jaṭila­sutta

Evaṃ me sutaṃ—​   ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati pubbārāme migāramā­tu­pāsāde. Tena kho pana samayena bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito bahid­vāra­koṭṭhake nisinno hoti. Atha kho rājā pasenadi kosalo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi.

Tena kho pana samayena satta ca jaṭilā, satta ca nigaṇṭhā, satta ca acelakā, satta ca ekasāṭakā, satta ca paribbājakā, ­parūḷ­ha­kaccha­na­kha­lomā khā­ri­vivi­dhamā­dāya bhagavato avidūre atikkamanti.

Addasā kho rājā pasenadi kosalo te satta ca jaṭile, satta ca nigaṇṭhe, satta ca acelake, satta ca ekasāṭake, satta ca paribbājake, ­parūḷ­ha­kaccha­na­kha­lome khā­ri­vivi­dhamā­dāya bhagavato avidūre atikkamante. Disvāna uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā ­dak­khi­ṇa­jāṇu­maṇḍa­laṃ pathaviyaṃ nihantvā yena te satta ca jaṭilā, satta ca nigaṇṭhā, satta ca acelakā, satta ca ekasāṭakā, satta ca paribbājakā, tenañjaliṃ paṇāmetvā tikkhattuṃ nāmaṃ sāvesi: “rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo; rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo; rājāhaṃ, bhante, pasenadi kosalo”ti.

Atha kho rājā pasenadi kosalo acira­pakkan­tesu tesu sattasu ca jaṭilesu, sattasu ca nigaṇṭhesu, sattasu ca acelakesu, sattasu ca ekasāṭakesu, sattasu ca paribbājakesu, yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho rājā pasenadi kosalo bhagavantaṃ etadavoca: “ye kho, bhante, loke arahanto vā arahattamaggaṃ vā samāpannā ete tesaṃ aññatare”ti.

“Dujjānaṃ kho etaṃ, mahārāja, tayā gihinā kāmabhoginā putta­sambā­dha­sayanaṃ ajjhāvasantena kāsikacandanaṃ pacca­nubhon­tena mālā­gandha­vi­lepa­naṃ dhārayantena jāta­rūpa­rajataṃ sādiyantena—ime vā arahanto, ime vā arahattamaggaṃ samāpannāti.

Saṃvāsena kho, mahārāja, sīlaṃ veditabbaṃ. Tañca kho dīghena addhunā na ittaraṃ, manasikarotā no amanasikarotā, paññavatā no duppaññena. Saṃvohārena kho, mahārāja, soceyyaṃ veditabbaṃ. Tañca kho dīghena addhunā na ittaraṃ, manasikarotā no amanasikarotā, paññavatā no duppaññena. Āpadāsu kho, mahārāja, thāmo veditabbo. So ca kho dīghena addhunā na ittaraṃ, manasikarotā no amanasikarotā, paññavatā no duppaññena. Sākacchāya kho, mahārāja, paññā veditabbā. Sā ca kho dīghena addhunā na ittaraṃ, manasikarotā no amanasikarotā, paññavatā no duppaññenā”ti.

“Acchariyaṃ, bhante, abbhutaṃ, bhante. Yāva subhāsi­tañ­cidaṃ, bhante, bhagavatā: ‘dujjānaṃ kho etaṃ, mahārāja, tayā gihinā putta­sambā­dha­sayanaṃ ajjhāvasantena kāsikacandanaṃ pacca­nubhon­tena mālā­gandha­vi­lepa­naṃ dhārayantena jāta­rūpa­rajataṃ sādiyantena—ime vā arahanto, ime vā arahattamaggaṃ samāpannāti. Saṃvāsena kho, mahārāja, sīlaṃ veditabbaṃ … pe … sākacchāya kho, mahārāja, paññā veditabbā. Sā ca kho dīghena addhunā na ittaraṃ, manasikarotā no amanasikarotā, paññavatā no duppaññenā’”ti.

“Ete, bhante, mama purisā corā ocarakā janapadaṃ ocaritvā gacchanti. Tehi paṭhamaṃ ociṇṇaṃ ahaṃ pacchā osārissāmi. Idāni te, bhante, taṃ rajojallaṃ pavāhetvā sunhātā suvilittā kap­pi­ta­kesa­massū odāta­vat­thava­sanā pañcahi kāmaguṇehi samappitā samaṅgibhūtā paricāressantī”ti.

Atha kho bhagavā etamatthaṃ viditvā tāyaṃ velāyaṃ imaṃ udānaṃ udānesi: 

“Na vāyameyya sabbattha,
nāññassa puriso siyā;
Nāññaṃ nissāya jīveyya,
dhammena na vaṇiṃ care”ti.

Dutiyaṃ.